Kursi, kas palīdz noskaidrot: Kas ir PR — Public Relations jeb publiskās attiecības?

Lektore: Sandra Veinberga, Ph.D., docente žurnālistikā - konsultante, mediju un sabiedrības informēšanas stratēģiju un taktiku izstrādāšanas un īstenošanas speciāliste. Strādājusi par docenti Latvijas valsts universitātē, Maskavas un Stokholmas universitātēs, nodarbojas ar žurnālistikas un sabiedrisko attiecību pētījumiem. Patlaban ir Baltic Media Ltd. Stokholmas biroja darbiniece. Zviedrijas Publicistu kluba biedre. Vairāku Latvijas mediju pastāvīgā korespondente Zviedrijā. Autore apgāda Zvaigzne ABC izdotajai grāmatai "Publiskās attiecības. Teorija un prakse", kas ir pirmā plašākā PR veltītā grāmata latviešu valodā.

Papildu informācija par lektori: www.sandraveinberg.com

un

http://sandraveinberga.wordpress.com/

PR - publiskās attiecības nozīmē visa veida kontaktus, kurus uzņēmums vai organizācija realizē ar savu apkārtni. Lielākajai daļai speciālistu, kas strādā šajā jomā, publiskās attiecības asociējās ar mediju darbu. Presei, radio un televīzijai ir liela nozīme PR darbā, taču ne vienīgā.

Šodienas PR aptver dažāda veida kontaktus ar sabiedrību. To skaitā pasākumus, seminārus, ceļojumus, akcijas, lekcijas, sarunas, interneta stratēģijas un dažādas citas PR aktivitāšu formas, kuras var nosaukt arī par publisko attiecību žanriem. Turpat līdzās attīstās arī publisko attiecību specializētās jomas, kas apskata krīžu noregulēšanu, finansiālo, politisko komunikāciju, personu un tirgus PR.

Latvijā PR jēdziens ir samērā jauna parādība, jo PSRS režīma laikā saišu nodrošināšana ar sabiedrību nebija nepieciešamība. Kontakti ar publiku tika realizēti imperatīvu pavēļu kārtā, varai nerūpēja vai tās viedoklis ir pārliecinošs un vai sabiedrībā pastāv akcepts izvirzītajiem politiskajiem pavērsieniem, ekonomiskajam kursam u.t.t. Sovjetiskā PR būtība tika reducēta līdz vārdam “vajag!”, ar pavēli izsmeļot jebkādas šaubas par prasības trieciena efektu. Šo praksi lielā mērā arī šodien turpina Krievijas politiskā elite un kā atdarināšanas cienīgas objekts bieži tiek izmantota arī postsovjetiskās zonas valstīs. To skaitā arī Latvijā, brīžos, kad varas pārstāvjiem liekas, ka viņu amats automātiski nodrošina tiesības diktēt pārējiem ar postsovjetiskās ietekmes sviras pavēles “vajag!” palīdzību PR vietā.

Pāreja uz demokrātisku sabiedrību Latvijā, tāpat kā citās bijušās PSRS valstīs, norisinājās piemērojoties demokrātisku valstu dzīves un domāšanas stilam. Pārejas periodā pirmām kārtām tika domāts un runāts par pieskaņošanās formālajām izpausmēm, t.i., likumu izmainīšanu, “milicijas” pārdēvēšanu par “policiju” u. tml., nepagūstot iedziļināties jaunās — demokrātiskās ikdienas būtībā. Viena no šādām, joprojām slikti apgūtām jomām, ir attiecību kultūra, kas klibo ne tikai starppersonu komunikācijā, bet arī publisko attiecību sfērā. Šeit, tāpat kā agrāk, daudziem šķiet, ka pietiek ar “ kuluāru intrigu” pārzināšanu, piesliešanos spiediena grupām u. tml., lai nodarbotos ar publisko attiecību praksi. Tā saucamā “ kremļa intrigu” tradīcijas kopšana daudziem šķiet adekvāta nodarbošanās PR. Taču “kremļa loģika” nav publisko attiecību piemērs, bet gan savdabība intrigu tehnoloģija, kurai nav nekā kopēja ar demokrātisku publisko attiecību veidošanu.  

Pastāv arī pretējas izpausmes. Piemēram, politiķiem, direktoriem, firmu vadītājiem un, nereti, arī PR speciālistiem liekas, ka pietiek ar deklarēšanu, pieprasīšanu, „uzrūkšanu”, lai panāktu savu publisko attiecību komunikācijā. Nereti novērojama arī maldīga pārliecība, ka PR ir intrigu vērpšana, rīdīšana un kūdīšana pret konkurentiem, “sev nepatīkamām personām”, reāli veicot nevis PR darbu, bet gan realizējot intrigas “tirgus sievu” līmenī.

Visas šīs izpausmes liecina, ka PR kultūra Latvijā, tieši tāpat kā pārējās Austrumeiropas valstīs, joprojām ir iedīgļa stadijā. Tā ir neattīstīta un meklē savu ceļu, pārdzīvojot maldu šaubu periodu, kas, iespējams pavisam drīz beigsies.

Taču neraugoties uz šīm problēmām, valstī turpina pieaugt PR jomā strādājošo skaits ražošanā, organizāciju un sabiedriskā sektora līmenī, nodarbojoties ar saišu nostiprināšanu ar sabiedrību jeb “ the management of communication between an organization and its public” (James E. Grunig, Todd Hunt).

 Tātad PR nozīmē kontaktu veidošanu un nostiprināšanu starp organizāciju un ap to esošajām publikām jeb “the management function that establishes and maintains mutually  beneficial relationships between an organization and the publics on whom its success or failure depends” (Scott Cutlip, Allen Center, Glen Broom).  

Teorētiski tas nozīmē — izveidot un nodrošināt savstarpēji izdevīgus kontaktus ar tām publikām, kas ietekmē attiecīgās uzņēmuma vai iestādes panākumus.

Publikas jeb “mērķgrupas” (līdz šim lietotais jēdziens) mēdz būt ļoti dažādas, sākot no klientiem, piegādātājiem, visplašākajiem sabiedrības slāņiem un beidzot ar investoriem, interesentiem, fanu klubu, skauģiem, labvēļiem, esošajiem un nākamajiem līdzstrādniekiem u. tml.

Zviedrijā publisko attiecību darba apzīmēšanai tiek lietoti arī citi jēdzieni, to skaitā, piemēram, “plānotā komunikācija”, saucot PR speciālistu, piemēram,

par “informētāju”.

Šie sinonīmi nav nejauši, jo precizē vairākus būtiskus publisko saišu veidošanas priekšnosacījumus. Proti — prasmi saprotami informēt un spēju plānot komunikāciju.

Šie precizējumi ir būtiski, jo ne katra informācija ir saprotama un vēl retāk — iedarbīga. Tieši tāpat kā ikvienas attiecības nav automātiskas, tās iznīkst un neattīstās, ja netiek koptas un veicinātas progresīvai attīstībai.

Turklāt informēšanas darbā pastāv atšķirības vēršoties pie dažādām publikām un plānojot iecerētās tiešās aktivitātes (PR žanru izmantojumā), kā arī strādājot ar pašu kanāliem (līdzstrādnieki, mājas lapa), pirktajiem kanāliem (mediji, reklāmas niša) un bezmaksas kanāliem (publicistikas niša, jaunie mediji, baumas un citi spontānas, verbālās komunikācijas ceļi).

Īpaši nozīmīgs šis darbs ir izvēloties paņēmienus darbam ar medijiem, jo tas nebūt nenozīmē iespraukšanos ar savu ziņojumu mediju areālā, bet gan pieskaņošanos attiecīgā medija unikalitātei un to izmantojumu savas informācijas pastiprināšanai, atbilstoši pieņemtajām mediju darba ētikas normām. Te nepieciešams profesionālisms, kas ne vienmēr ir pa spēkam apņēmīgiem ļaudīm, kuri “ ienāk” PR jomā no citām specialitātēm.

Mediji ir unikāls kanāls, jo nodrošina sarunu ar dažādām publikām. Taču arī šeit jāievēro “nopērkamās” un “ redakcijas” telpas robežas. Ja reklāmas areāls tekstā vai ētera laikā saplūst ar redakcijas materiālu, tad auditorija vairs neuztver piedāvāto kā publicistiku un visu ziņojumu efekts katastrofāli krītas. Ar šo slimību jeb “mediju mēri” pašlaik slimo daudzi Latvijas vadošie mediji, kuri tiecoties pēc maksimālas reklāmas peļņas, upurē publicistiku. Rezultātā mediji vairs neveic iedarbīga ietekmētāja misiju, bet pārvēršas reklāmas afišā, noslīdot no aktuālas un sabiedrībai svarīga ziņotāja līmeņa līdz fona medija statusam.

Šāds mediju deģenerācijas process būtība nav vajadzīgs nevienam. Nedz publikai, kas vairs “neņem nopietni” arī publicistiku, nedz reklāmdevējam, kura ieguldītā nauda vairs neatmaksājas, nedz arī pašam medijam, kas zināmu laika periodu spēj sapelnīt naudu, taču neizbēgami zaudē audimatu un bijušās pozīcijas valsts masmediju hierarhijā.

Mediju satura deģenerācija ir nopietna problēma. Tā attiecas arī uz reklāmdevējiem un PR jomu, jo tieši no šejienes medijos, piemēram, ieplūst “alus ziņas”, “Rīgas ziņas”, “operas ziņas”, neņemot vērā, ka pasaules žurnālistikas praksē nav pieņemts lietot tādu publicistikas apzīmējumu kā “ziņas” pie skaidri izteikta “pirktā” PR materiāla. Šāds solis ir neētiska reklāmdevēju rīcība, taču Latvijā diezgan izplatīta prakse. “Ziņu” formulējuma un formāta izmantojums reklāmas sludinājumu veidolam nav vienīgais Latvijas PR un reklāmistu ētikas pārkāpums.

© Baltic Media Ltd